14/04/2024

Kamol`laiks Gāliņciema bibliotēkā

    Sestdienas atpūta Gāliņciema bibliotēkā. Bibliotēkai iedibināts tāds jauks pasākums, kā Kamol`laiks, kas notiek reizi mēnesī. Šoreiz es tiku uzrunāta un uzaicināta padalīties ar saviem tamborstiķiem. Kā mani atrada? Blogdraugos ir spēks. Ramona no Ramona rada bloga atcerējās, ka esam vienā pilsētā un kaut ko joprojām rokdarbojos. 


   Tas lika man drusku saņemties, pacelt ārā savus nepadarītos darbiņus. Un nolēmu, ka mana tēma būs ap savu "gadsimta" projekta mandalas segu. Rādīju sešlapu puķītes tamborēšanas tehniku. 



   Jauka kompānija, iepazīti jauni paziņas, interesanti stāsti un idejas. Laiks paskrēja nemanot. Tā ir tā būtība tādām tikšanās reizēm. Darīt kaut ko radoši ārpus mājas, kompānijā, kurā dalīties ar stāstiem par adīšanu, tamborēšanu, pamācīties ko jaunu ne tikai citiem, bet arī man pašai. 



   Tā čalojot, atklāju ka ir vēl viens jauks projekts bibliotēkai, kurā arī es gribu pielikt savu roku. Bibliotēkā ir apskatāms kopprojekts (R)ADĪTS Gāliņciemam, līdz šim atnesto kvadrātiņu izstāde. Krāšņi, raibi, krāsaini 20x20 cm lieli gan adīti, gan tamborēti kvadrātiņi. Atzīmējot Gāliņciema bibliotēkas 70.gadu jubileju šovasar, taps koši mētelīši pie pašas bibliotēkas augošajiem kokiem. Visi, kas vēlas var darināt kvadrātiņus un nogādāt tos uz bibliotēku. Koku ir daudz, kam tiks darināti mētelīši, tāpēc par daudz nebūs.
   Kāpēc to darīt? Tāpēc ka radoši un krāsaini tiek izdaiļota pilsētvide. Šāds dzijas grafiti stils ir izaudzis jau diez gan plašā vispasaules kustībā. Var paskatīties aizsākumu te

   Man daži jau tapuši. Ar tām pašām mandalas segas puķītēm vidū. Šīs man liekās, kas segas krāsu salikumā vairs neiederas. Tāpēc, lai nepaliktu liekas, atradās vieta citam pielietojumam - kvadrātiņam.

   Starp citu, mūsu tikšanos arī pamanīja Ventspils televīzija. Nācās parunāt arī kameras priekšā. Reportāžu var meklēt Ventspils televīzijas ziņās.

09/04/2024

Rīgas apskate Nr.4.

 Un atkal Rīga. Jau kārtējā nedēļas nogales sestdiena ar sešām brīvstundām. Sastādīts saraksts ar idejām ko redzēt, spītējot laika apstākļiem, dodamies pirmajā apskates objektā - Nacionālajā mākslas muzejā. Muzeja krājumi parāda tās bagātību un savdabību, kā arī nacionālās mākslas izcilākos sasniegumus gadsimtu griezumā.


Apskati sākām šoreiz no augšas, ar bēniņiem. Mainīgā ekspozīcija šoreiz veltīta Aijas Jurjānes daiļradei. 


Un kāpjot zemāk, ar katru stāvu, aizrāvās elpa par skaistajām telpām. Tās vien jau ir apskates cienīgas.


Un mākslas darbi. Latvijas ievērības cienīgu mākslinieku darbi. 


Rozentāls. Ja viņa dzīvokļa muzejā redzējām reprodukciju, tad šeit var apskatīt jau oriģinālu.


Daudzas gleznas kā fotogrāfijas. Tik detalizētas, tik smalkas, tik niansētas, tik īstas, tik ... tik ... tik. Bauda acīm.



Iesaku apskatīt.
Kad visi stāvi izstaigāti, viss skaistais un krāšņais apskatīts, tālāk ceļš uz Vecpilsētu. 


Arī pa ceļam var apskatīt mākslu - ielu mākslu.


Un te jau esam klāt - Rīgas kino muzejs. Citiem zināšanai -ieeja no ķēķa puses. Bet arī tas vairs nav ilgi. Drīz muzejs pārcelsies uz jaunām telpām. Bet, kamēr nav notikuši Jurģi, var apskatīt vienu foršu, mazu, mīlīgu muzeju, ar interesantu gidu. Rīgas Kino muzejs ir vienīgais šai mākslas nozarei veltītais muzejs Latvijā.



Atklājām, ka ir uzņemtas latviešu filmas, kas joprojām nav parādītas TV, un pat nezinājām par tās esamību. Piemēram 1996.gadā uzņemtā spēlfilma "Anna". 




Kad izpētīts latviešu filmu vēsture, un ar apņēmību un iedvesmu tuvākā laikā noskatīties kādu labu latviešu filmu, devāmies tālāk pa Vecrīgas ieliņām uz nākamo objektu. 


Mākslas muzejs Rīgas birža.


Rīgas Birža ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sastāvdaļa. Līdz 2010.gadam tā nosaukums bija Ārzemju mākslas muzejs. Muzejā ir četras pastāvīgās ekspozīcijas - Austrumu galerija, Gleznu galerija, Rietumu galerija un Sudraba kabinets. Ienākot pirmajā stāvā uzreiz ir apskatāma mainīgā ekspozīcija - Suzani. Vienas izšuvējas stāsts. Zāles centrā izstādīts astoņus metrus garš suzani (Taškentas izšūšanas tradīcijās) Madinas Kasimbajevas ar 15 māceklēm darināts trīsarpus gadus. Tas ir lielākais šāda veida izšuvums, kas jebkad radīts Uzbekistānā. Latvija ir pirmā valsts, kur darbs ir eksponēts ārpus Uzbekistānas.


Vēl viena ievērības cienīga izstāde - Tōkaidō ceļš. Izstādītas mākslinieka Utagavas Hirošiges un viņa mācekļa 10 ainavas. Ļoti skaisti, izsmalcināti ukijo-e grafikas ainavas zīmējumi.


Un tālāk jau pa stāvu stāviem, caur dažādām kultūrām, baudījām muzeja kolekcijas skaistumu. Indonēzija, Japāna, Indija, Ēģipte, Nīderlande, Vācija un vēl un vēl un vēl. Daudz un dažādas vēstures liecības.










Mums kā "vēsturniecēm" māksla izbaudīta kārtīgās doping devās. 



  "Tie, kuri bieži apmeklējot mākslas galerijas, muzejus, teātra izrādes un koncertus, tad iespējams, viņi dzīvošot ilgāk nekā vienaudži, kuri kultūras pasākumus neapmeklējot," pie šādas atziņas esot nonākuši Londonas universitātes koledžas pētnieki. 
  Nu ko varu piebilst - mēs ar draudzenes kļūstam nemirstīgas. 

24/03/2024

Tas notika Popē

 Ziniet tādu raidījumu "Tas notika šeit"? Pa LTV1 vēl nesen rādīja ceturto sezonu. Iesaku noskatīties, ja interesē vēsture, interesanti stāsti, atmiņas un ko detektīvi spēj atrast un izpētīt. Viens raidījums bija veltīts Popes izpētei. Pēc noskatīšanās, nospriedām, ja reiz te pat pie mājām noticis, un tik interesanti izstāstīts, jābrauc lūkot to Noslēpumu Brīvības liepu un pētītās vietas. 


Estrāde. Iespaidīgs skats no augšas uz estrādi. Un kas par akustiku estrādei. Pat mikrofonu nevajag, lai dzirdētu, kas uz skatuves tiek runāts. 
Izstaigājām visus fon Bēru dzimtas vietas, baudot pavasari. 







   Un skaistā, lielā, iespaidīgā liepa. Meklējām nosaukumu, bet uz doto mirkli neesot izlikti nosaukumi, jo vēl domājot kā viņus piestiprināt. Un to mums zināja pastāstīt Dzintra, kas tai pašā raidījumā ļoti interesantus stāstus un faktus zināja stāstīt par Popi. Un mums bija tā ekskluzīvā iespēja satikt, atkal ieklausīties viņas interesantajos stāstos, un nu jau klātienē. 


Tikām uz brīdi kultūras namā apskatīt, tajā brīdī izstādīto, foto izstādi "Elpa". Paldies Dzintrai par mazo, privāto ekskursiju vēsturē. 


Bet atceļā uz mājām iebraucām vēl vienā apskates objektā - Velnakmens.





Arī daba ir kā izstāžu zāle. 

   Bet vispār brauciens uz Popi bija apvienots vēl ar vienu apmeklējumu. Kad ar draudzenes skolojāmies vidusskolā, tad vasarā bija uzdevums iziet praksi lauku viensētās, pie jaunsaimniekiem. Un tādi mums bija atrasti Popes novadā. Pēc vairāk kā trīsdesmit gadiem atgriezāmies lauku sētā, kur kādreiz kaplējām kartupeļu laukus, ravējām dobes, ganījām un slaucām govis, vācām sienu zārdos. Vienu vasaras mēnesi mēs bijām nodarbinātas lauku darbos. Un pēc tik ilga laika bija patīkami atkal atbraukt ciemos un satikt saimnieci. Atcerējāmies darbus un nedarbus. Pakavējāmies atmiņās. 
   Kad dzīvojāmies Ausekļos, netālu bija mājas, kurās dzīvoja mākslinieks ar sievu Olgu. Par cik man tā jau tad bija tuva un mīļa tēma, es gāju pie mākslinieku ciemos. Rādīju savus zīmējumus, un viņš mani nedaudz paskoloja glezniecībā. Diemžēl pēc visiem šiem gadiem, esmu jau aizmirsusi kā mākslinieku sauca un viņa arī vairs nav šai saulē. Mājas ir pārdotas pilnīgiem svešiniekiem. Bet te atkal nāca talkā popiņu Dzintras zināšanas par vietējo vēsturi. Un viņa zināja ka popiņi mākslinieku sauca par Gladonu, un laikam vārdā Vasīlijs. Popē šim bijušas mājas kā vasaras rezidence, kur atbraukt un pagleznot. Bet tā dzīvojis Rīgā. Esmu izmeklējusi visu netu par mākslinieku bet nekā. Neko nevaru atrast. Arī bildes diemžēl no tā laika nav, tie bija deviņdesmito sākums. Bet cerības neatmetu. Ļoti vēlos atrast kaut kādus viņa zīmētos darbus un informāciju par mākslinieku. Jo mākslinieki jau nav anonīmi. Kaut kur jau viņu darbi ir palikuši.